Pirms aptiekām, receptēm un tabletēm cilvēki, lai ārstētos un uzturētu veselību izmantoja to, kas bija tuvumā viegli pieejams – augus, saknes, ziedus un sēklas.
Savukār klosteru un aptieku dārzi savulaik bija vietas, kur audzēja ārstniecības augus, tos ievāca, žāvēja un gatavoja ārstniecības līdzekļiem. Tā bija vesela zināšanu sistēma – zināt, ko audzēt, kad ievākt un kā augu sagatavot, lai tas būtu izmantojams.
Piemēram, Rīgā, tur, kur šodien atrodas Rīgas 1. slimnīca, savulaik atradās liels Kroņa aptiekas ārstniecības augu dārzs – aptuveni 3,5-4 hektārus plaša teritorija, kur audzēja gan vietējos, gan no citām zemēm ievestus ārstniecības augus. Dārzs apgādāja ar ārstniecības drogām ne tikai Rīgas aptieku, bet arī karaspēku un aptiekas citviet reģionā.
1803. gadā šī dārza vietā tika uzcelta slimnīca un laika gaitā dārzs pamazām atkāpās un tā vietā slimnīca kļuva lielāka, aktuālākas kļuva rūpnieciski ražotas zāles, farmakoloģija un mūsdienu medicīna.
Augiem nebūtu jāaizstāj mūsdienu medicīna. Farmācija ir liela cilvēces zināšanu un attīstības dāvana un ir situācijas, kad tā ir neaizstājama.
Taču pa ceļam esam aizmirsuši, ka veselība sākas agrāk – ar ikdienas paradumiem, uzturu, miegu, kustību un augiem, kas palīdz organismu atbalstīt un daudz ko novērš vēl pirms vajadzīga ārstēšana.
Un ir kaut kas, ko nevar izmērīt tikai aktīvo vielu daudzumā.
Pats darbs ar augiem ir dziedinošs.
Iet dabā un atrast augu. Iemācīties to atpazīt. Sagaidīt īsto brīdi ievākšanai. Savākt, izžāvēt, sagatavot tēju un apsēsties to izdzert.
Tas liek apstāties.
Pievērst uzmanību. Pamanīt.
Atgriezties pie dabas ritma un arī pie sevis.
Nav jāizvēlas starp modernās medicīnas iespējām un augu pasaules zināšanām.
Vienkārši jāatceras par abām.
Jo medicīna nav sākusies aptiekā.
Tā sākās dārzā.
Farmācijas muzeja Aptiekas dārzā iekārtots ārstniecības augu dārzs, kurā apskatāmi gan tautas medicīnā plaši izmantojami, gan reti sastopami un mītiski augi, piemēram, mandragora.
