Mārsils ir viens no senākajiem ārstniecības augiem Eiropā. Tā spēcīgais aromāts un aromāta noturība padarīja to par spēka, drosmes un dzīvības simbolu. Latviešu tautas ticējumos mārsilu uzskatīja par augu, kas sargā māju un cilvēku no slimībām, bet tā smarža attīra telpu un rada mieru.
Senajā Grieķijā un Romā mārsilu dedzināja tempļos kā attīrošu augu. Grieķu karavīri pirms kaujām mazgājās mārsila vannās, jo ticēja, ka tas vairo drosmi. Viduslaikos mārsila zariņus izšuva bruņinieku lakatiņos kā spēka un aizsardzības zīmi. Mārsils arī tika audzēts klosteru dārzos Eiropā.
Latviešu tautas medicīnā mārsila tēju lietoja saaukstēšanās, klepus, kakla sāpju un drudža gadījumos. To lieto arī gremošanas veicināšanai, nervu nomierināšanai un organisma stiprināšanai pēc slimībām. Ar stipru novārījumu mazgā brūces, skalo kaklu un gatavo vannas nogurušam ķermenim.
Mūsdienu fitoterapijā mārsils ir viens no visvairāk pētītajiem ārstniecības augiem. Tas satur ēterisko eļļu ar timolu un karvakrolu – vielām, kurām piemīt antibakteriāla, pretsēnīšu un pretiekaisuma iedarbība. Mārsilu izmanto klepus sīrupos, tējās, mutes skalojamajos līdzekļos un elpceļu preparātos. Tas palīdz sašķidrināt krēpas, atvieglo atkrēpošanu un nomierina elpceļus.
Ezotēriskajās tradīcijās mārsils simbolizē drosmi, dzīvības spēku un iekšējo stabilitāti. To uzskata par augu, kas palīdz atjaunot enerģiju pēc noguruma, stiprina gribu un rada drošības sajūtu. Mārsilu dedzināja attīrīšanas rituālos, lai atbrīvotu telpu no smagnējas noskaņas un radītu mierpilnu atmosfēru.
Mārsila tēja ir aromātiska un sildoša. Vienu tējkaroti drogas aplej ar glāzi verdoša ūdens, ļauj ievilkties 10–15 min. Lai gan mārsils ir vērtīgs ārstniecības augs, to nav ieteicams lietot ilgstoši bez pārtraukuma.
