Pirts slotu var uztvert ļoti vienkārši – kā sauju sasietu zaru, kas labi smaržo, patīkami pieskaras ādai un pieder pie pirts tradīcijas. Taču uz to var paskatīties arī citādi.
Uz vienu un to pašu augu mēs varam skatīties no dažādām perspektīvām: caur tradīciju, caur auga reālo fizioloģisko iedarbību un caur savu personisko pieredzi. Šīs trīs valodas ne vienmēr stāsta vienu un to pašu.
Tieši tādēļ pirts slota var kļūt par ļoti personisku lietu. Pastāstīšu par auga valodām.
Pirmā valoda – tradīcija
Cilvēki augiem piešķīruši nozīmes ļoti sen. Tās radušās no tā, kā augs izskatās, kur tas aug, kad zied, kā smaržo, kā tiek izmantots sadzīvē un ārstniecībā. Tam klāt nākuši ticējumi, paražas, mitoloģija un cilvēku novērojumi.
Tādēļ dažiem augiem gadsimtu gaitā izveidojies vesels simboliskais tēls (kas starpcitu dažādām tautām pat viena reģiona ietvarā atšķiras)
Liepa Eiropas un arī mūsu reģiona kultūrā ir īpašs koks. Tā saistīta ar sievišķo pasauli, mājām, aizsardzību, mīlestību un maigumu. Zem lielām liepām pulcējās cilvēki, liepa auga pie mājām, tās ziedus vāca tējai. Latviešu folklorā liepa bieži parādās saistībā ar meitu un sievieti.
Tādēļ, veidojot simbolisku pirts slotu tā būtu maigumam, sirds siltumam, rūpēm un sievišķībai.
Savukārt pīlādzis daudzviet Eiropā saistīts ar sargāšanu un robežu. Tā zarus izmantoja dažādos aizsardzības rituālos, to stādīja pie mājām, lai nenāktu raganas un spilgti sarkanās ogas pašas par sevi padarīja koku ļoti pamanāmu – kā robežstabu.
Kadiķis nes vēl citu stāstu. Tā dūmi, aromātiskie zari un ogas Ziemeļeiropas tradīcijās izmantoti telpu kvēpināšanai. Tādēļ simboliskajā valodā tas viegli kļūst par attīrīšanas, aizsardzības un spēka augu.
Šādā skatījumā mēs augu neizdomājam no jauna. Mēs pieslēdzamies kolektīvās atmiņas valodai – Ko par šo augu ir stāstījuši cilvēki pirms mums?
Otrā valoda – ko augs patiešām dara
Taču simbolika nav tas pats, kas farmakoloģiska iedarbība.
Te sākas otra perspektīva.
Augā ir ēteriskās eļļas, miecvielas, flavonoīdi, rūgtvielas un daudzi citi savienojumi. Dažiem augiem tradicionālais lietojums ir pētīts un daļa iedarbības ir apstiprināta, citos gadījumos pierādījumi ir daudz ierobežotāki.
Piemēram, piparmētrā esošais mentols rada raksturīgo vēsuma sajūtu. Tātad tās “svaigums” nav tikai mūsu izdomāta simboliska asociācija. Ķermenis patiešām saņem ļoti konkrētu sensoru signālu.
Lavandas aromātisko vielu iedarbība pētīta saistībā ar relaksāciju un trauksmes mazināšanu. Tādēļ lavandas saistīšana ar mieru nav radusies tikai tāpēc, ka tās violetie ziedi izskatās romantiski.
Tātad “augs simbolizē” un “augam ir pierādīta iedarbība” nav viens un tas pats apgalvojums.
Pīlādzis var simbolizēt aizsardzību, bet tas nenozīmē, ka zinātne ir pierādījusi “aizsargājošu enerģiju”.
Vai liepa var simbolizēt mātišķumu, taču mātišķums nav farmakoloģiska īpašība.
Trešā valoda – ķermenis un maņas
Taču ir vēl viena valoda, kas sākas pirms simbolikas, zināšanām, teorijas un dažkārt pat pirms domas.
Mēs augu saožam, sajūtam uz ādas, redzam un dzirdam.
Paņem rokā liepas zariņu un pēc tam kadiķi.
Ķermenis tos izlasa pilnīgi atšķirīgi.
Liepas lapa ir mīksta. Kadiķa skujas dur. Vīgriezes smarža var šķist salda un medaina var šķist jēma. Lavanda ir tik aromātiska, ka dažus tā nomierina, bet citam tā liekas par daudz, pārāk intensīva.
Tādēļ, veidojot slotu, pirmais jautājums nebūtu: “Ko šis augs nozīmē vispār?”, bet:
“Ko mans ķermenis dara, sastopot šo augu?”
Vai gribas ievilkt dziļāku elpu?
Vai gribas to nolikt tālāk?
Vai gribas tam pieskarties?
Vai smarža uzmundrina?
Vai rada mieru?
Vai gluži pretēji – kaitina?
Tā jau ir pilnīgi cita auga valoda.
Ceturtā valoda – mana personiskā atmiņa
Visspēcīgākā no visām – autobiogrāfiskā valoda.
Iedomāsimies liepu.
Tradīcija mums saka:
maigums, sievišķība, mājas, sirds, rūpes.
Mēs varam uztaisīt “sievišķības slotu” un ielikt tajā liepu.
Bet cilvēks to pasmaržo un saka: “Man liepa nepatīk.”
Kāpēc?
Varbūt bērnībā pie vecmāmiņas mājas auga milzīga liepa un tur notika kaut kas sāpīgs.
Varbūt liepu tēju mamma deva vienmēr, kad cilvēks bija slims, un tagad šī smarža asociējas ar drudzi, vientulību un slimības sajūtu.
Varbūt tieši pretēji – liepu ziedu smarža ir viena no drošākajām bērnības atmiņām: vecmāmiņas virtuve, vasara, atvērts logs un uz galda žūstoši ziedi.
Tad vienam cilvēkam liepa nozīmē: drošību.
Otram: zaudējumu.
Trešajam: māti.
Ceturtajam: slimību.
Un visas šīs atbildes ir patiesas.
Smarža ir īpaši interesanta tāpēc, ka tā ir cieši saistīta ar smadzeņu sistēmām, kas piedalās emociju un autobiogrāfisko atmiņu veidošanā. Tāpēc aromāts reizēm spēj ārkārtīgi ātri “atvērt” sen aizmirstu situāciju.
Mēs vēl neesam paspējuši sev pateikt: “Tā ir liepa.”
Bet ķermenis jau kaut ko atceras.
Vai ir kāda auga smarža, kas jums acumirklī aiznes uz bērnību?
Mēs bieži veidojam pirts slotu pēc principa – kas man patīk. Bet vai slotā obligāti jābūt tikai patīkamajam?
Vai slota ir komfortam vai arī pārmaiņai?
Tātad – kura auga nozīme ir īstā?
Varbūt neviena viena pati.
Paņemot rokā augu, varam uzdot četrus dažādus jautājumus.
Ko par šo augu stāstīja cilvēki pirms manis?
Tā ir tradīcija.
Ko mēs zinām par tā vielām un iedarbību?
Tā ir zinātne.
Ko es sajūtu ķermenī, kad tam pieskaros un to pasmaržoju?
Tā ir maņu pieredze.
Ko šis augs nozīmē tieši man?
Tā ir personiskā atmiņa.
Un tikai tad sāk veidoties īstā “slotas valoda”.
Slota kā teikums
Tad varam paskatīties uz visu slotu kā uz teikumu.
Ja izvēlas liepu, vīgriezi un aveni, mēs varētu to izlasīt kā maigu, aptverošu slotu – rūpēm, sievišķībai, atpūtai.
Ja izvēlas kadiķi, pīlādzi un vērmeli, simboliskajā valodā to varētu lasīt kā robežas, aizsardzības un attīrīšanās slota.
Ja piparmētru, raudeni un pelašķi – možumam, svaigumam, atjaunošanās sajūtai.
Taču šie nav gatavi priekšraksti.
Cilvēkam, kura mīļākā bērnības vieta bija zem pīlādža, pīlādzis var nozīmēt mājas.
Cilvēkam, kura vecmāmiņa vienmēr smaržoja pēc lavandas, lavanda var būt mīlestība.
Bet kādam citam lavandas smarža asociējas ar slimnīcu, kosmētiku vai cilvēku, kuru viņš nevēlas atcerēties.
Tāpēc svarīgākais jautājums nav: “Ko nozīmē liepa?”
Daudz svarīgāk ir jautāt: “Ko liepa nozīmē mūsu kultūrā – un ko liepa nozīmē man?”
Starp šīm abām atbildēm atrodas ļoti interesanta telpa.
Pirts kā vieta, kur šīs valodas sastopas
Pirtī tas viss kļūst vēl spēcīgāks.
Karstums, mitrums, aromāts, pieskāriens un atkārtotā slotas kustība rada ļoti intensīvu maņu pieredzi. Augs vairs nav kaut kas, ko mēs aplūkojam herbārijā vai lasām grāmatā.
Mēs to piedzīvojam ar ķermeni.
Tāpēc, veidojot slotu ar ieceri – mieram, spēkam, pārejai, sievišķībai vai atjaunošanai es nesāktu ar jautājumu:
“Kādi augi pēc grāmatas jāliek miera slotā?”
Es sāktu citādi – Ko man šobrīd nozīmē miers?
Un tad skatītos, kuri augi uz šo jautājumu atsaucas.
Varbūt tas būs baldriāns un liepa.
Bet varbūt kādam miers smaržo pēc piparmētras, jo tā auga viņa bērnības mājas dārzā.
Tad piparmētra ir viņa miera augs.
Un tieši šeit slota pārstāj būt recepte un kļūst par valodu.
Mēs varam zināt augu tradicionālās nozīmes. Mēs varam zināt to ķīmisko sastāvu un pētīto iedarbību. Bet mums nav obligāti jāļauj nevienai no šīm sistēmām pateikt priekšā, ko mums vajadzētu just.
Tradīcija dod augam stāstu.
Zinātne palīdz saprast tā iedarbību.
Maņas ļauj to piedzīvot.
Atmiņa padara to par mūsu pašu.
Un, iespējams, skaistākā pirts slota ir tā, kurā visas šīs valodas sastopas.
Kāda būtu Tava slota mieram, spēkam, sievisķībai, atlaišanai, aizsardzībai?
