Varavīksne ir viena no skaistākajām un noslēpumainākajām dabas parādībām un šķiet, ka tieši tādēļ tā cilvēku iztēli ir iedvesmojusi jau gadsimtiem ilgi.
Krāsainais pusloks debesīs ir ne vien optisks fenomens, bet arī daudzu kultūru mītu, leģendu un ticējumu objekts – tā vienmēr ir bijusi saistīta ar noslēpumu, pāreju, cerību un pārdabisko.
Fizikāli varavīksne rodas, kad saules gaisma lūst un atstarojas ūdens pilienos atmosfērā – parasti pēc lietus. Tā veido loku, ko cilvēks redz kā krāsainu spektru, sākot no sarkanas līdz violetai. Taču cilvēkiem jau izsenis šī parādība šķitusi kas vairāk nekā tikai gaismas atspulgs – tā ir simbols, zīme vai vēstījums no augstākiem spēkiem.
Grieķu mitoloģijā varavīksne bija dievietes Iridas ceļš – viņa pārvietojās starp debesīm un zemi, nesot vēstījumus no Olimpa dieviem cilvēkiem.
Skandināvi ticēja, ka varavīksne, saukta Bifröst, ir tilts, kas savieno Midgardu (cilvēku pasauli) ar Asgardu (dievu mājvietu). Šis tilts bija sargāts un to varēja šķērsot tikai dievi un izredzētie.
Viens no populārākajiem mītiem rietumu pasaulē ir ticējums, ka varavīksnes galā atrodas zelta pods, kuru sargā leprechaun – mazi, viltīgi burvji no īru mitoloģijas. Frāze “zelta pods varavīksnes galā” mūsdienās tiek lietota pārnestā nozīmē – kā cerība uz kaut ko ļoti vērtīgu vai nepiepildāmu sapni, kas ir kāda meklējuma vai ceļa gala balva.
Savukārt Amerikas pamatiedzīvotāju ciltis uzskatīja varavīksni par tiltu starp dzīvajiem un gariem un kā apliecinājumu, ka dievi ir mierā ar cilvēkiem.
Havaju salas iedzīvotāji ticēja, ka varavīksne ir ceļš, pa kuru mirušo dvēseles dodas uz debesīm.
Arī latviešu tautas kultūrā var atrast ticējumus par varavīksni:
“Ja varavīksne ir augstu debesīs – būs labs laiks, ja zemu – būs lietus.”
“Nedrīkst rādīt uz varavīksni ar pirkstu – sāks sāpēt pirksts.”
“Kur varavīksne pieskaras zemei, tur tā dzer ūdeni.”
